Iepriekšējā gadā manis organizētā Svanetijas kalnu pārgājiena grupas biedru mudināta atkal īstenot kādu kalnu piedzīvojumu mazai ceļotāju grupai, ieinteresējos par iespēju izmantot tiešo reisu no Rīgas uz Tirānu Albānijā, lai iepazītu jaunu ceļojumu galamērķi- Albānijas Alpu kalnus un Adrijas jūras pludmales. Tā kā primāri mani interesē vairāku dienu pārgājieni kalnos, tad atradu iespēju ar mazo grupu gida pavadībā doties 4 dienu pārgājienā Valbona Nacionālajā Parkā, pēc tam izbaudot atpūtu Adrijas jūras pludmalē Golem kūrortā Albānijā. Atradām lieliskus grupas biedrus- kalnu pārgājienu entuziastus un bijām gatavi piedzīvojumam.

 

1.diena. 25.06.2019. Lidojums uz Albāniju.

 

      Mūsu ceļojums sākas ar tiešo reisu no Rīgas uz Tirānu vēlā 25.jūnija vakarā. Lidojums ir 2 st un 40 min ilgs. Tā kā lidojums kavējas, tad Tirānā ielidojam tikai 1:30 naktī. Tur mūsu grupiņu jau sagaida transfēra takši un pavisam drīz ierodamies Autostation Hotel**** viesnīcā lidostas tuvumā. Laipnais administrators ātri piereģistrē mūs un 2:00 esam gultās. Cenšos aizmigt pēc iespējas ātrāk, jo 5:00 mums jau jāceļas un jākāpj transfēra busiņā, kas nogādās mūs līdz Koman aizsprosta ezeram.

 

2. diena. 26.06.2019. Brauciens ar prāmi pa Koman ezeru un pastaiga pa Valbona ciematu kalnu pakājē.

 

      Ceļamies 5:00 no rīta, paņemam viesnīcas sagatavotās brokastu paciņas un kāpjam transfēra busiņā,  kurš nogādā mūs līdz Škodar pilsētai. Tur satiekamies ar savu kalnu pārgājiena gidu Alfrēdu- 28 g.v. Albāņu puisi. Tad kopā ar gidu pārsēžamies uz publisko busu, kas mūs nogādā līdz Koman ezera prāmim.   

 

 

      Koman ezers izveidojies uz Koman upes uzbūvētās hidroelektrostacijas rezultātā, ar dambja palīdzību uzpludinot upi. Brauciens ar prāmi pa šo aizsprosta ezeru līdz Fierze ciematiņam ilgst 2.5 stundas un paver burvīgas mežiem apaugušu kalnu un stāvu klinšu ainavas visapkārt.

 

 

      Diena ir vējaina, tādēļ brīžiem grūti nostāvēt uz prāmja klāja, bet gids par vēju priecājas, jo iepriekšējās dienās esot bijis 35 grādus karsts un bez vēja tas bijis grūti panesams karstums.

 

    

     Gids lepojas ar šo dambja ezeru un ir pārliecināts, ka tas ir viens no skaistākajiem ezeru kruīziem.  Brauciens tiešām ir ainavisks, bet līdzīgus skatus esam baudījuši arī citviet.

       Pēc nokāpšanas no prāmja, mūs sagaida cits transfēra busiņš, kas 1.5 st laikā pa Valbona upes ieleju aizved mūs līdz Valbona ciematam Alpu kalnu pakājē Valbona Nacionālajā Parkā.

 

     

      Te gids aizved mūs pusdienās uz kādu no šī ciemata tūrisma attīstības pamatlicēja mājām- viesu namu, kur plūmju koku pavēnī baudām namamātes pagatavotas pusdienas ar klinšaino un nedaudz sniegoto virsotņu fascinējošo fonu un lauku sētas idilli fonā.

 

 

      Saimnieks ir iespaidīgs kungs ar garām ūsām, ļoti zemu balsi un platiem pleciem. Tādi esot tipiski šīs apkaimes albāņu vīri.

 

 

      Saimnieks nerunā ne angliski, ne kādā citā mums saprotamā valodā, tādēļ mūsu gids palīdz komunikācijā ar saimnieku, kurš cienā mūs ar vīnogu rakiju. Pēc vienas šī stiprā dzēriena glāzītes, Indrai no mūsu kompānijas prāts nesas uz piedzīvojumu meklēšanu un viņa piesakās saimnieka sievai palīgos siena vākšanas darbā.

 

 

 

 

      Saimnieks par šādu mūsu vēlmi iesaistīties siena vākšanas talkā, ir izbrīnīts, bet smaida ūsās- tad jau priecīgs. Pēc 15 siena gubu savākšanas, viņš mums piedāvā uzsaukt atspirdzinošos dzērienus, bet mēs kā pieticīga tauta palūdzam vien ūdeni. Ne jau atlīdzības, bet sava prieka pēc strādājām:)

      Pēc pusdienām un siena talkas dodamies pastaigā pa Valbona ciematu un gar pusizžuvušās Valbona upes gulti dodamies līdz pamestām dzirnavām.

 

     

      Tā kā ar vienkārši ainavisku pastaigu mums šķiet par maz, tad atkal atrodam sev piedzīvojumus- izdomājam iet pa upes gulti, kur brīžam nākas šķērsot vien + 6 grādus auksto upi ar kājām.

 

 

      Tā kā vienā brīdī esam nonākuši vietā, kur upe ir pārāk plata un strauja un visi, izņemot Indru, šaubāmies, vai vēlamies iegāzties ledus aukstajā straumē, tad izlemjam izvēlēties ceļu caur kukurūzas laukam upes krastā, kas rezultātā mūs izved pie nātru pļavas ar drāšu žogu lauka malā. Pateicoties Jāņa palīdzībai, mēs dāmas varonīgi izcīnām cīņu ar nātrēm un dzelkšņiem un tiekam uz ceļa.

 

 

      Savu devu piedzīvojuma garšas esam noķērušas un nu varam mierīgi doties vakariņās uz viesu namu, kurā pavadīsim turpmākās divas naktis.

Vakariņās nama tēvs mūs cienā ar dārzeņu zupu, pašceptu maizi, ar sieru pildītām pankūkām, fri kartupeļiem, ceptu cūkgaļu, dārzeņu salātiem, sieru un banāniem. Galds ir bagātīgi klāts un visu apēst nemaz nevaram. Vakariņojam uz viesu nama āra terases ar skatu uz kalniem un ar gidu runājam par Albānijas vēsturi, politiku un ekonomiku. Kā arī pārrunājam nākamās dienas kalnu pastaigas plānus.

 

3. diena. 27.06.2019. Kalnu pārgājienā no Valbonas ciematiņa līdz Rosi kalna virsotnei.

 

      Šorīt ceļamies jau 7:00, lai laicīgi būtu pabrokastojuši un gatavi šīs dienas piedzīvojumam- pārgājienam no viesu mājas līdz Rosi kalnu pļāvām. Sākumā šķērsojam Valbona upes izžuvušo gultni, tad kāpjam pa grants ceļu augšup caur skujkoku mežiem līdz nomaļajam Kukaj ciematam, kur saglabājušās vien pāris mājas. Šeit vietējie nodarbojas ar aitkopību.

 

 

      Tālāk līkumots ganu ceļš caur priežu mežu ved mūs uz ziedošām kalnu pļavām, kuras mums atgādina mūsu Latvijas pļavas ap Līgo svētku laiku- te redzam gan margrietiņas, gan āboliņu, gan pa kādai magonei. Pat savvaļas lilijas un vēl neskaitāmu daudzumu citu puķu, kuru nosaukumus mums gids stāsta, bet kurus atcerēties, protams, nevaram.

 

 

      Pa ceļam mielojamies ar takas malās augošajām meža zemenītēm. Kad esam pusceļā līdz Qafa e Rosit pārejai (2000 m), atveldzējamies ar atspirdzinošajiem dzērieniem pie ganu būdas, kurus tirgo kāds cienījama vecuma aitu gans, kurš vasarās piepelnās tūristiem tirgojot dzērienus. Tas esot izdevīgāk, nekā dzīvot ielejā. Tā viņš te viens pats nakšņo savā būdā un ik pa laikam noiet lejā uz ieleju, lai papildinātu dzērienu krājumus.

 

 

Tā kā šīs dienas pastaigas pirmo galamērķi- kalnu pļavas esam sasnieguši, bet ir vēl tikai priekšpusdiena, tad kopā izlemjam, ka kāpsim vēl augstāk- līdz Qafa e Rosit pārejai. Līdz tai ir vēl kāds stundas kāpiens. Pa ceļam jau ejam gar sniega strēlītēm, kuras vēl nav paspējusi izkausēt svelmainā vasaras saule.

 

 

      Kalnu pāreja iezīmē Albānijas un Melnkalnes robežu un kādreiz, komunistu laikos, visi, kas esot pietuvojušies šai pārejai tuvāk par 100 m, tikuši nošauti. Savukārt tagad mēs varam izbaudīt lielisku skatu uz klinšainajām Melnkalnes Alpu virsotnēm, sēdēdami kraujas malā un mielodamies ar līdzi no viesu nama iedotajām pusdienu uzkodām.

 

 

      Ir tikai 13:00 dienā un īsti vēl nejūtam nogurumu pēc kāpšanas augšup kalnos. Tādēļ Indrai rodas ideja, ka jāuzkāpj Rosi kalna virsotnē, kas atrodas vēl aptuveni 1.5 stundas kāpiena jeb ap 500 augstuma metru pacēlumā virs pārejas. Viņas idejai gan atbalstītāji neatrodas, jo citi apdomīgi secina, ka vēl taču ap 1100 augstuma metrus, jeb aptuveni 9 km jāmēro lejup līdz ielejai. Taču Indra izskatās apņēmības pilna kāpt virsotnē kaut viena pati. To gids pieļaut nevēlas, tādēļ piesakās iet līdzi.

      Lai gan es zinu, ka 1000 augstuma metri lejup priekš mana labā ceļgala ir pietiekoši nopietna slodze un visticamāk celis liks par sevi manīt, tomēr ļaujos Indras entuziasmam un pierunāšanai, un, šaubīdamās, bet piesakos kopā ar gidu iet viņai līdzi. Vēl gan īsti neticu, vai es tiešām varēšu uzkāpt vēl 500 m augstāk, jo virsotne izskatās patiešām nereāli augstu. Rēķinām, ka šim piedzīvojumam  mums būs nepieciešamas papildus 3 stundas- tātad uz vakariņu laiku mums vajadzētu tikt atpakaļ lejā uz ieleju.

      Tā nu uzticu grupu Jānim lejup kāpienam uz ieleju, paļaujoties uz viņa ilggadīgo mūsu kalnu pārgājienu pieredzi, un mēs ar Indru un gidu uzsākam samērā stāvu kāpienu uz 2600 m augsto Rosi virsotni. Karsti cepina saule, jākāpj ir pa akmeņainu, samērā stāvu taku, kas tikai brīžiem sniedz atelpu ar kādu lēzenu kalnu pļavu.

 

 

Indra iedod man savas trekinga nūjas un tās, man par brīnumu, tiešām palīdz atslogot ceļus  un kāpšanu padarīt komfortablāku. Kad pēc nepilnas 1.5 st. esam uzkāpuši virsotnē, grūti noticēt, ka esam pieveikuši to tik ātri un „nesāpīgi”.  Jautāju gidam- vai tiešām esam virsotnē? Tik viegli?

 

 

      Izbaudījuši 360 grādu panorāmu visapkārt mums, kur vienā pusē mūsu skatienam paveras Albānijas kalni, otrā Melnkalnes kalni un vēl tālāk- Kosovas virsotnes, laiski atgūlušies zālītē un notiesājuši pa līdzi paņemtajam ābolam, sākam kāpienu lejup pa stāvo taku.

 

 

      Un tad es saprotu, ka nav labi. Ja augšup kāpt bija salīdzinoši viegli, tad lejup ejot, mans labais celis „atgādina” par veco traumu un ar katru soli paliek arvien sāpīgāk. Izmantoju trekinga nūjas, lai uz tām liktu svaru un atslogotu celi un Indra piedāvā man savu līdzi paņemto elastīgo saiti. Lai gan iepriekš nekad neesmu tādu izmantojusi, pēc 1700 m augstuma metru pievarēšanas, ir pienākusi tā reize, kad šī saite noder. Tā nu ar apsaitētu celi un nūjām, kuras izmantoju gluži kā kruķus, lēnām klumburēju lejup no kalna.

      Atpakaļ ceļā atkal piestājam pie ganu būdas, kur svētlaimīgi uz pusēm ar Indru sadalām veldzējošu vietējo alu.

 

 

Turpinot kāpienu lejup manu, ka arī gids ir saguris un kādā brīdī mežā nolauž sev divus zarus, lai izmantotu tos kā nūjas. Arī viņa ceļi liekot par sevi manīt. Tikai Indrai, šķiet, nekas nesāp un viņa palēkdamās skrien lejā no kalna un vēl iemanās uzpīt sev puķu vainadziņu.

 

 

      Tā nu ap 19:30 esam noklumburējuši lejā līdz viesu namam  un patlaban mani jau māc bažas, vai es nākamajā dienā maz varēšu paiet. Kājas tik smagas un ceļi tik jūtīgi, ka ne notupties, ne pieliekties. Bet tad jau klāt vakariņu laiks, pie kurām pasūtu arī Albāņu vīnu un man par lielu prieku viesu nama saimnieks man atnes arī baklavas, par kurām biju ieminējusies gidam, ka man tās ļooooti garšo un, kā izrādās, tad baklavas esot tradicionāli uz galda visās albāņu svinībās.

      Tā nu vakars uz viesu nama terases ar panorāmas skatu uz kalniem, sarunām pie galda, vīnu un gardumiem izvēršas jauks un sagurums piemirstas.

 

4.diena. 28.06.2019. Kalnu pārgājiens no Valbonas ielejas uz Theth ieleju.

 

    No rīta brokastojam 7:00, tad uzkrāmējam savas somas 2 zirgu mugurās, lai paši varētu izbaudīt 17 km garo kalnu pārgājienu bez lieka smaguma nešanas.

 

 

      Pirms 8:00 labā noskaņojumā dodamies šīs dienas piedzīvojumā- pārgājienā no Valbona ciematiņa pāri kalnu pārejai uz Theth ciematiņu, kas atrodas Theth nacionālajā parkā.

 

 

      Zirgi, savu 2 pavadoņu uzraudzīti, pacietīgi nes mūsu somas un līdz pat pārejai turas aptuveni vienā tempā ar mums. Pārejā mūsu somas tiek uzkrautas zirdziņiem, kas uzkāpuši kalnos no pretējā maršurta virziena- no Theth un mūsu zirdziņi dodas atpakaļ uz Valbona ciemu.

 

 

      Tā kā šis tiek uzskatīts par skaistāko kalnu pārgājiena vienas dienas maršrutu Albānijā, tad attiecīgi te tūrisma attīstība ir jūtama. Tūristus, atšķirībā no iepriekšējās dienas pārgājiena, satiekam samērā daudz. Viņu ērtībām tiek piedāvāti zirdziņi- mantu nesēji (tas izmaksā 50 EUR par 1 zirgu). Gan turpceļā uz pāreju, gan atpakaļ ceļā ir pa kafejnīcai kalnos, kur, pēc smagā kāpiena izbaudīt pa glāzei atdzesēta dzēriena vai karstas tējas.

Sākumā ejam pa ceļu līdz upes gultnei, tad pa upes gultni un pēc kādiem 4 km pamazām sākas kāpiens augšup kalnos.

 

 

      Taka ved caur priežu audzēm un pavisam drīz mūsu skatam paveras plaša Valbonas ielejas panorāma ar skaistiem kalniem visapkārt.

 

 

      Visu ceļu līdz pārejai baudām šo burvīgo kalnu skatu. Pāreja uz Theth ieleju atrodas 1800 m augstumā, bet mēs izlemjam pakāpties vēl 50 m augstāk līdz tuvākajai virsotnei, kas ir pavisam šaura klinšu „saliņa”, no kuras paveras plašs skats uz kalniem visapkārt. Gids gan mūs brīdina, ka uz šīs šaurās klinšu takas ir bīstami atrasties vairākiem vienlaikus, bet mēs ķeram adrenalīnu un bildējam viens otru kraujas malā.

 

 

      Tā kā virsotnē esam jau 12:30 dienā, tad lejup uz Theth ciemu dodamies nesteidzīgi, saudzējot savas sagurušās kājas, lai gan, sev par lielu atvieglojumu, secinu, ka mans celis jau ir atkopies pēc vakardienas pārslodzes un es varu pavisam mierīgi kāpt lejā no kalna.

 

     

      Pa ceļam teju vai stundu atpūšamies Krojnat kafejnīcā, kas uzbūvēta takas malā pusceļā starp pāreju un ieleju. Te var pasūtīt gan dažādus atspirdzinošos un alkoholiskos dzērienus, gan tradicionālo pīrāgu, gan zupu un salātus. Bet tā kā mums ir līdzi Valbona viesu nama iedotās pusdienu uzkodas, tad pasūtam pa alus glāzei (300 leki) un pa pīrāga gabalam- „fli” (200 leki). Tas ir kas līdzīgs kārtās saliktām plānajām pankūkām, kur kārtas pildītas ar medu un riekstiņiem.

 

      Tad, saules nogurdināti, ar apdedzinātām kājām vai pleciem (kā nu kuram), kāpjam lejā pa taku līdz Theth ielejai, kur ap 17:00 ierodamies viesu namā Bujtina Harusha. Šis viesu nams, salīdzoši ar iepriekšējo, ir pavisam jauns, ar svaigi izremontētiem numuriņiem un komfortablām vannas istabām, kurās ir ne tikai atsevišķa duša, bet pat bidē. Līdz vakariņām sakopjamies pēc nogurdinošā pārgājiena un tad 19:00 satiekamies viesu nama pagalmā, kur mums tiek uzklāts galds.

 

 

      Šovakar mūs cienā ar pupiņu zupu, sautētu cūkgaļu, jau ierastajiem gurķu, tomātu, zaļās paprikas un sīpolu salātiem, ar sutinātiem kartupelīšiem un burkāniem un šoreiz mums atnes arī desertu- ar medu piesūcinātus keksa gabaliņus, kas garšo nudien lieliski. Klāt pasūtam pa glāzītei rakijas un tad, protams, neiztikt bez tostiem par lielisko dienu, par vēl gaidāmajiem piedzīvojumiem, par to, lai mēs nekad neaizmirstu kā lidot u.c.

 

      Pēc rakijas izdzeršanas visiem prāts nesas uz jautrību un bez smieklu devas neiztikt. Tā kā vakars ir tik jauks un gulēt vēl iet negribas, tad ierosinu doties pastaigā pa Theth ciematu un pa ceļam iegriezties kādā krodziņā vēl pēc kādas glāzes rakijas. Tā arī darām. Krodziņa vietā gan iesākumā aizstaigājam līdz izgaismotajai baznīcai, kas īpaši skaista šķiet pateicoties dramatiskajām augsto kalnu virsotnēm tās fonā.

 

 

      Pa ceļam pamanām kādas mazas mirguļojošas uguntiņas- domājam, ka tie ir jāņtārpiņi, bet izrādās, ka tās ir spīdvaboles. Ko tādu dzīvē nebijām redzējuši. Gluži kā maldugunis filmā par Spīdīti.

 

      Atpakaļ ceļā iegriežamies kādā bārā, kur pasūtam vēl pa rakijas glāzei. Un tad  jau arī bez dziesmām neiztikt. Asociāciju virknes plūsmā atceramies dziesmas par vēju, par laternām, par „mēs pavisam bijām četri”, „ar dziesmiņu druvā gāju” un citas. Un kas var būt jaukāks par sadziedāšanos, kad „dvēselē vaļā”. Tā nu labā omā dodamies atpakaļ uz viesu namu, jo ir jau pavisam satumsis un pa dienu uzkrātais nogurums arī liek par sevi manīt.

 

5. diena. 29.06.2019. Pārgājiens no Theth ciemata līdz Nyderlisa ciemam.

 

      Tā kā iepriekšējā vakarā esam vienojušies, ka šī diena mums būs nesteidzīga atpūtas diena, bez īpaši stāva kāpuma un ar tikai 8 km distanci, tad no rīta kārtīgi izguļamies un brokastojam ap 8:30. Tad nesteidzīgi dodamies pa Theth ciemata galveno ielu līdz ciemata baznīcai, kur gids mums ļoti interesanti pastāsta par Abānijas vēsturi un baznīcu nozīmi Albāņu izglītošanā un Albāņu valodas rakstības ieviešanas aizsākumos.

 

 

Tad, baudot fascinējošās Theth ciemata lauku ainavas ar klinšainajiem kalniem fonā, dodamies nedaudz tālāk- līdz vienīgajam, labi saglabātajam akmens mūra aizsargtornim, kur gids mums pastāsta par Albāņu kanoniem, jeb likumiem, ko pieņēma un pasludināja 15. gs. viens no tā laikā vadoņiem- autoritātēm. Tā kā albāņiem rakstības šajā laikā vēl nebija, tad likumi no mutes mutē izplatījās kopienās un tie noteica Albāņu tradīcijas un izpratni arī par noziegumu un sodiem. Šie kanoni noteica arī vendetas popularizēšanos Albānijā. Jo, ja kāds nogalināja Tavas ģimenes locekli, Tavai ģimenei oficiāli bija atļauts nogalināt ienaidnieka ģimenes locekli, pamatojoties uz vendetas kanonu. Taču bija ieviesta arī „tiesa”, kas parasti atradās šādos akmens aizsargtorņos un kurā uz nedēļu tika uzaicināti apmesties abu naidīgo ģimeņu pārstāvji un viņiem tika piedāvāta samierināšanās iespēja. Ja ģimenes nevarēja vienoties par mieru, tad izejot no aizsargtorņa, bija likumīga iespēja nogalināt otras ģimenes pārstāvi.

      Gids stāsta arī par citiem interesantiem to laiku kanoniem, kā arī par to, kā pēdējo 100 gadu laikā šie kanoni ir pamazām zaudējuši savu nozīmi un šobrīd Albānijā vairs vendeta, piemēram, neesot aktuāla.

      Tālāk dodamies gar upes ieleju līdz skaistam, aptuveni 20 m augstam ūdenskritumam, pie kura uzrīkojam pusdienu piknika pauzi.

 

 

      Tad nesteidzīgi, baudot skaistās dzidri zilās kalnu upes un zaļojošo pakalnu ainavas, gar upes krastu dodamies līdz Nyderlise ciematam, kuru sasniedzam ap 15:00 dienā.

 

 

     Ciematā iekārtojamies viesu namā, kurš izslavēts ar viesmīlīgiem saimniekiem un gardu ēdināšanu. Pēc nelielas atpūtas pauzes viesu nama dārzā koku pavēnī ar kafiju vai alu un saimnieces pašceptu kēksu, dodamies 15 min pastaigā līdz upes veidotam dzidri zilam dabiskajam „baseiniņam”.

 

 

      Sākumā ūdens šķiet auksts (iespējams aptuveni +7 grādi), bet tā kā diena ir ļoti karsta un saule cepina, bet ūdens tik aicinoši dzidrs un zils, tad saņemamies uz peldi tajā. Salīgākie nopeldam pavisam mazu līkumiņu, bet Indra un Mudīte, pārvarot aukstuma sajūtu, pat pārpeld uz baseiniņa otru krastu.

 

 

      Visi jūtamies atveldzējušies, skaisto dabas skatu iedvesmoti un ļoti labā noskaņojumā.

 

 

      Turpat kafejnīcas terasē, ar skatu uz upi un baseiniņu, pasūtam mājas sarkanvīnu (500 leki par litru) un nesteidzīgi baudām to, piekožot klāt vēl no Latvijas līdzi paņemtos šerbertus, konfektes, vai tepat Albānijā nopirktos sālītos riekstiņus. Tad, pavisam laiski, un no vīna saguruši, dodamies atpakaļ uz viesu māju, kur mums 19:00 jau tiek klāts bagātīgs galds viesu nama pagalmā koku pavēnī ar skatu uz kalniem.

 

 

      Vakariņās baudām gardu dārzeņu zupiņu, ar sieru pildītas paprikas, apceptus baklažānus un saldos zaļos piparus, ceptus kartupeļu salmiņus, sautētu liellopu gaļu, mājas sieru, tradicionālos salātus un saldajā- saimnieces pašcepto kēksu. Visā kā ir tik daudz, ka vakariņas pavisam mūs “apslincina” un nekur doties vakara pastaigā vairs negribas.

      Pie blakus galdiņa sēž vācu pensionāru kompānija un kādā brīdī man ienāk prātā uzrīkot sadziedāšanos. Iesāku dziedāt „Pie dzintara jūras”, jo zinu,  ka vāciešiem arī ir populāra šī melodija, tikai ar citiem vārdiem. Viņi melodiju atpazīst, bet vārdus gan neatceras. Tad ierosinu, ka tagad viņu kārta nodziedāt mums kādu dziesmu. Sākumā viņi ir nedaudz samulsuši, bet tad jau atraisās un drīz vien dziesmas seko viena otrai- vienu mēs, nākamo viņi un tā kādas stundas garumā, līdz jau paši jūtam, ka jāiet pie miera, jo citādi vācieši pārāk iesiluši uz dziedāšanu. Žēl tikai, ka mūsu gids nedzied un, kad jautāju, vai viņš var pierunāt saimniekus uzdziedāt, viņš pārliecinoši saka, ka saimnieki arī nedzied. Grūti noticēt, jo šī jau ir otrā viesu māja, kurā gids apgalvo, ka saimnieki nedziedot…

Tā nu mums atkal ir bijis jautrs vakars un labā noskaņojumā visi dodamies gulēt, lai rīt atkal dotos jaunos piedzīvojumos.

 

6. diena. 30.06.2019. Pārgājiens no Nyderlysa ciema līdz Thore pārejai.

 

      No rīta ceļamies agri un jau 7:00 brokastojam viesu namā. Tad uzsākam šī kalnu pārgājiena pēdējo posmu- līdz Thore pārejai, kas atrodas ap 1650 m augstumā- tātad jāpieveic ap 1200 augstuma metru pacēlums un 8.5 km.

      Pastaigas sākumā dodamies gar kalnu upes „baseiniņiem”, kuros iepriekšējā dienā peldējāmies. Tad ap stundu kāpiens augšup kalnos līdz „zilajai acij”- mazam klinšu ieskautam dabiski veidotam dzidri zilganzaļam „baseiniņam”, kurā pa nelielu aizu lejup gāžas mazs ūdenskritums- ļoti romantiska atpūtas vieta, kurā izveidota arī kafejnīca, kur var iegādāties atspirdzinošos dzērienus.

 

 

       Labu brīdi pavadām te, mērcējot kājas stindzinoši aukstajā ūdenī, kura temperatūra esot ap +5 grādiem. Bet drosmīgā Indra pāris reižu pat izpeldas dzidrajā ūdenī.

      Un tad sākas šīs dienas pārgājiena grūtākā daļa- 4 stundu samērā stāvs kāpiens augšup kalnos. Labi, ka taka pārsvarā ved caur lapu koku mežiem, jo tādejādi + 30 grādus karstajā dienā, bez neviena mākonīša, kāpt nav tik grūti, kā tas būtu cepinošā saulē.

      Ap 13:00 visi laimīgi esam sasnieguši Thore pāreju 1650 m augstumā, kas paver mums ļoti plašu Albānijas kalnu panorāmu.

 

 

      Iekārtojamies uz pusdienu pikniku skatu platformā.

 

 

      Turpat blakus esošajā restorānā nopērkam atdzesētu alu un saskandinām par izdevušos pārgājienu- ar visām 5 saulainām dienām, bez traumām, ar lielisku kompāniju un labu gidu. Secinām, ka pārgājienam bijuši tikai plusi, mīnusi nevienam prātā nenāk. Tad atvadāmies no mūsu gida Alberta ar pašu plūkstu pļavu ziedu pušķi, sakot viņam sirsnīgu paldies par mūsu atbalstīšanu šajā piedzīvojumā.

 

 

      Un tad kāpjam transfēra auto, kas mūs nogādā Škodras pilsētā, bet no tās tālāk cits transfēra busiņš- Golemas kūrortā pie jūras.

 

      Ap 18:00 esam beidzot ieradušies savā kūrorta viesnīcā Golem pludmales tuvumā. Savādi šķiet tas, ka viesnīcas recepcijā neviena nav un uz letes ir noliktas 3 atslēgas ar norādi- divi dbl numuriņi un 1 twin numuriņš. Nojaušam, ka tie varētu būt paredzēti mums, tomēr neuzdrošināmies paši, bez administratora norādēm, iekārtoties viesnīcā. Tad nu zvanu uz viesnīcas norādīto tel.nr. un pēc kāda brīža ierodas jauna meitene, kas ielaiž mūs numuriņos. Kā vēlāk noskaidroju, tad šī ir ģimenes pārvaldīta viesnīciņa un tieši šajā dienā viss viesnīcas apkalpojošais personāls ir aizbraucis uz radinieka bērēm.

 

 

Pludmale, kā jau biju nojautusi, ir ne visai tīra- šur tur mētājas pa papīram vai plastmasas iepakojumam. Publiskajā pludmalē zviļņi un saulessargi veci un noplukuši, ūdens nav kristāldzidrs, bet drīzāk tāds, kā mūsu Rīgas jūras līcī. Toties silts un patīkami, ka pludmale ir smilšu, nevis oļu. Atpūtnieku pludmalē daudz, un ik pa laikam garām iet tirgotāji, kas piedāvā saldējumu, virtuļus, atstpirdzinošos dzērienus, peldriņķus, cepures u.t.t. Atmosfēra nedaudz kā tirgus laukumā.

Ap 20:00 pludmalē visi kopā sagaidām saulrietu jūrā. 

 

 

 

      Tad dodamies pa kūrorta promenādi laba zivju restorāna meklējumos. Iepriekš internetā biju atradusi restorānu Oasis un izpētījusi, ka tam ir labas apmeklētāju atsauksmes. Pasūtam jūras velšu mix 4 personām, kā arī zivju zupiņas un baltvīnu. Izbrīna tas, ka zivju zupa ir drīzāk kā zivju buljons- bez biezumiem. Lai gan garša laba. Nākamā dienā noskaidrojam, ka arī citos restorānos piekrastē ir tieši tāds pats zupu piedāvājums un zupas parasti ir buljona konstistencē.

      Jūras velšu grill mix ir gards, bet priekš 4 personām par mazu. Tad nu pa visiem palīdzam Jānim notiesāt viņa tunča picu un jūtamies gandrīz paēduši.

      Atpakaļ ceļā uz viesnīcu, izdzirdam dzīvo mūziku kādā no lielajām viesnīcām. Ierosinu iet padejot, jo grupā esam divi dejotāju pāri un arī viena no dāmām aizraujas ar dejošanu. Tad nu pasūtam dzērienus un lieliskā atmosfērā, pie skaista baseina ar romantisku apgaismojumu un atsaucīgu dziedātāju, kas nedaudz atgādina Čelentāno un labprāt izpilda mums mūziku tango, rumbas, sambas un fokstrota ritmos, pavadām vakaru dejojot, līdz beidzas dzīvā mūzika.

 

7.diena. 1.07.2019. Atpūta pie jūras Golem kūrortā.

 

      Šo dienu pavadām laiski atpūšoties pludmalē, jo pēc kalnu pārgājiena nevienam vairs nav iedvesmas kaut kur doties izbraukumos un atpūta pie jūras ir tieši laikā.

      Iepriekšējā vakarā ievēroju, ka blakus mūsu 3 zv. viesnīciņai, ir liels viesnīcas-pludmales kluba komplekss ar tīru pludmali, ar gaumīgiem un ērtiem pludmales zviļņiem, ar lielu un tīru baseinu un kas pats svarīgākais- mazu apmeklētāju skaitu, ko nosaka ne tik lētā ieejas maksa. Jānis ierosina divatā pavadīt dienu šeit. Tad nu par abiem kopā samaksājam 20 EUR par iespēju uz visu dienu izmantot privāto pludmales teritoriju ar zviļņiem. Patīkami, ka šajā pludmales zonā esam gandrīz vienīgie, kas peldas jūrā. Savukārt paskatoties pa labi, vai pa kreisi, jūra ir pilna ar atpūtniekiem. Tā nu arī pavadām lielāko dienas daļu- sauļojoties, peldoties, ēdot ķiršus, vīnogas un vīģes, kā arī našķējoties ar gardumiem, ko gar pludmali ik pa laikam garām nes tirgotāji.

 

 

      Dienas pirmajā pusē daudz peldu jūrā, bet tad manu uzmanību pievērš atpūtnieku bariņš, kas norāda, ka man pavisam tuvu peld liela medūza. Sabīstos un, sākot pētīt jūras krastu, pamanu, ka uz pēcpusdienu krastā tiek izskalotas arvien vairāk šādu medūzu ap 20-30 cm diametrā.

 

 

      Internetā atrodu informāciju, ka tieši šis medūzu veids cilvēkam nav bīstams, tomēr to dzēliens ir nepatīkams un kādu pusstundu pēc saskarsmes ar medūzas taustekļiem, uz ādas ir dedzināšanas sajūta. Tas mani attur no peldēšanās jūrā, lai gan grupas biedrus medūzas neuztrauc un viņi turpina baudīt jūras peldes. No kāda vietējā noskaidroju, ka parasti šīs medūzas ir sastopamas Albānijas pludmalēs līdz jūnija sākumam un pēc tam to skaits samazinās. Savukārt internetā izlasām, ka pēdējos gados Vidusjūrā- arī citos reģionos medūzas ir savairojušās lielās zivju nozvejas dēļ.

      Vakarā divatā ar Jāni dodamies pastaigā pa pludmales promenādi un atkal atrodam kādu 5 zv viesnīcu, kur skan dzīvā mūzika. Skaistās itāļu melodijas savaldzina mūs un mēs izmantojam iespēju iekļauties starp viesnīcas apmeklētājiem un padejot kopā ar citiem pāriem. Kā jau ierasts, izpelnāmies apmeklētāju uzmanību un saņemam pa komplimentam par savu dejotprasmi. Atpakaļ ceļā uz viesnīcu, iepērkam suvenīrus mājiniekiem un, satikuši savus ceļabiedrus, pavakariņojam kopā kādā restorāniņā, kurā jau pusdienojot mēs iepazināmies ar jauku viesmīli- 16 g.v. puisi, kurš krājot naudiņu mācībām privātskolā, jo sapņojot kļūt par ārstu. Šī nav pirmā vieta, kur redzam strādājot pavisam jaunus cilvēkus. Arī mūsu viesnīcas recepcijā un veikaliņā strādā meitenes vecumā līdz 18 g.v. Jauniešu priekšrocība šeit ir labās angļu valodas zināšanas, ar ko nevar lepoties vidējā un vecākā paaudze.

 

8. diena. 2.07.2019. Priekšpusdienas atpūta pie baseina un mājuplidojums vakarā.

 

      No rīta pirms brokastīm dodos uz peldi jūrā kopā ar pārējiem ceļabiedriem.

 

 

      No rītiem ūdens jūrā ir mierīgs un ceru, ka varēšu pamanīt medūzas savlaicīgi, lai tām neuzdurtos. Bet tad grupas biedrene norāda, ka tepat tuvumā peldot pāris medūzas nedaudz zem ūdens virsmas – tā, ka no attāluma tās nemaz nav redzamas. Tad nu izlemju, ka šo priekšpusdienu labāk pavadīšu pie lielā baseina pludmales klubā, samaksājot par ieeju 30 EUR par abiem ar Jāni. Toties te ir ļoti skaisti un ērti zviļņi- gultas un galvenais- burvīgs, dzidri zils baseins, kurā ir pietiekami daudz vietas neviena netraucētām peldēm.

 

 

      Tā arī pavadām laiku līdz transfēram, kas nogādā mūsu mazo grupiņu lidostā. Šoreiz lidojums nekavējas, tikai rindas uz muitas kontroli un pasu pārbaudi gan Tirānas lidostā garas. Tas jāņem vērā, jo nedrīkst atlikt ierašanos lidostā uz pēdējo brīdi.

 

 

      Kopumā atskatoties uz mūsu Albānijas piedzīvojumu, jāsaka, ka Albānija ir pavisam droša zeme, kur noziedzība ir ļoti zemā līmenī un to arī paši izjutām, jo šeit neviens neuztraucas par nepieskatītām somām, par to, ka viesnīcas durvis visu dienu ir atvērtas un recepcijā neviens nedežurē. Par to, ka naktī uz ielas augļu tirgotājs atstāj nepieskatītu savu preci un nekas netiek nozagts. Arī kalnos nekur netika slēgtas viesu namu durvis un istabiņām nereti pat nebija slēdzeņu. Tātad zādzības kā tādas te acīmredzot notiek reti. Šeit nebaidījāmies viesnīcas numuriņā atstāt dokumentus, naudu un datoru. Un pēc numuriņa uzkopšanas nekas nebija pazudis.

      Novērojām, ka šobrīd Albānijā ļoti aktīvi attīstās tūrisms- ja pirms 10-15 gadiem Golem kūrorta vietā esot bijuši klajumi, tad tagad visa piekraste ir apbūvēta ar lielākām vai mazākām viesnīcām un restorāniem. Arī kalnu ciematiņos tikai pēdējos 10 gados sācis attīstīties tūrisms- tikai tad vietējie sapratuši, ka ar viesu uzņemšanu var nopelnīt sevi iztiku un pamazām sākuši celt viesu namus. Bet patīkami, ka tūristu šeit vēl nav tik daudz, kā, piemēram, Alpu kalnos Šveicē, Francijā, Austrijā u.t.t.

     Taču Alpu kalni Albānijā ir patiešām ļoti skaisti un daudzveidīgi. Katra pārgājiena diena sniedza mums atšķirīgus dabas skatus- gan ziedošas pļavas, gan sniegotus kalnus, gan klintis, gan mežiem apaugušas kalnu nogāzes, gan kristāldzidras kalnu upes. Ļoti interesanti bija nakšņot viesu namos pie kalnu ciematiņu vietējiem iedzīvotājiem- baudīt viņu gatavotos vienkāršos, bet gardos ēdienus, nedaudz ielūkoties viņu ikdienas ritumā un dažbrīd pat iesaistīties lauku darbos kopā ar vietējiem:)

     Un vēl- ceļojums noteikti nebūtu bijis tik pozitīviem iespaidiem bagāts bez maniem lieliskajiem grupas biedriem, tādēļ vēlreiz paldies Jānim, Indrai, Intaram, Lindai un Mudītei par skaisto kopīgo kalnu piedzīvojumu!